Bumbulītis

Lasītāju iemīļotās un literatūrkritiķu novērtētās latviešu prozistes Daces Vīgantes (1970) trešais stāstu krājums “Bumbulītis” ir īsti vijīgas valodas un jutekliskas tēlainības svētki. Autore joprojām pievēršas smalkai un niansētai cilvēku, dzīves, pasaules uztverei un atveidei, caur mazo – dažviet ar humoristisku un ironisku vērojumu – rādot arī grūto un nopietno, kas šajā grāmatā iegūst ne tikai lielumu un vieglumu, bet teju vai ekstravagantu negaidīti ieraudzīta gaisa balona grandiozitāti.

Krājuma trīspadsmit stāstu uzmanības centrā joprojām ir sieviete – viņas jūtas, domas, pieredze, viņas seksualitāte, pagātne un nākotnes nojausmas. Gluži kā mākslinieces Gundegas Dūdumas gleznā “Pliante dance” attēlotā dejotāja, Daces Vīgantes iztēles varones kādā brīdī sastingst grūti iedomājamā pozā. Vai viņas redz nomoda sapņus? Vai viņām ir grūti vai viegli? Cik ilgi viņas tā spēs?

“Lasīt šo grāmatu ir kā dejot tango. Kad šķiet, ka dzīvot vajaga prast, izrādās, ka vajag tikai ļauties. Kad ļaujies, izrādās, ka daudz jāzina par dzīvi vispār, lai to varētu izlasīt. Ledaina ironija te savīta kopā ar dedzinošām kaislībām un brīnišķīgu humoru. Būdama īsta proziste, autore kopj lauciņu, ko iestrādājusi Regīna Ezera. Vīgante interesējas par cilvēkiem, raksta par viņiem, mīl viņus. Un reizē kā spogulī pati brīžam atspīd viņos. Grāmata par to, kā sadzīst dzīve, vai, autores pašas vārdiem no titulstāsta “Bumbulītis”: “Tikai reizēm viņu redzu. Vai arī saucu. Saspiežu bumbulīti auss ļipiņā un saucu. Un tad kaut kā tieku galā. Kā jau visi”.”

Inga Ābele