Avota laiks

Žurnāla “Avots” pirmais numurs pie lasītājiem nonāca 1987. gadā – tas ir laiks, kad nevienam pat sapņos nerādījās, ka pēc nieka trīs četriem gadiem Latvija atgūs neatkarību. Taču šis sīkā drukā iespiestais žurnāls ar provokatīviem vākiem un ilustrācijām sabangoja Padomju Latvijā lasošo sabiedrību. Un ne tikai Latvijā. Žurnāla versiju krievu valodā “Rodņik” vēl lielākā tirāžā abonēja lasītāji arī toreizējā Padomju Savienībā.

""Avots" bija pieprasīts ne tikai tādēļ, ka iznāca lielo tirāžu ērā. Redakcija elpoja vienā ritmā ar vairāku paaudžu lasītājiem. Tā bija vienreizēja saikne laikā, kas mums, latviešiem, bija izšķirīgs un neatkārtojams,” saka viena no žurnāla redaktorēm Rudīte Kalpiņa.


"Avota" galvenā vērtība bija nevis kādi atsevišķie raksti, bet žurnāls kopumā, kas Padomju Latvijas cilvēkiem piedāvāja absolūti citu skatījumu un citu filozofiju."

Aivars Kļavis

"Žurnāls “Avots” jau pārtapis par leģendu un savā ziņā arī par Atmodas laika simbolu. Taču katrai leģendai piemīt nelāgs defekts – ritot laikam un pamazām no atmiņas gaistot reālajiem faktiem, tā pārvēršas par tādu glancētu viegli norijamu “tabletīti”."

Guntis Berelis

Tieši par šiem reālajiem faktiem, par to, kādiem komunistiskās partijas birokrātijas gaņģiem nācās izlauzties cauri, lai “Avots” vispār iznāktu; par nemitīgo stīvēšanos ar cenzūru un to, kā žurnāls nepārtraukti balansēja uz “būt vai nebūt” asmens, stāsta “Avota” radītājs un galvenais redaktors Aivars Kļavis.

Žurnāla mūžs diemžēl nebija garš. Pēdējais tā numurs iznāca 1992. gadā. Aivars Kļavis atklāj arī par iemeslus, kādēļ ārkārtīgi populārais žurnāls beidza pastāvēt.


Grāmata tapusi un izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.