Staburaga bērni

Staburaga bērni" ir viens no izjustākajiem bērnu dienu attēlojumiem latviešu literatūrā. Tas ir stāsts par diviem uzticamiem draugiem — Vīgantes muižas dārznieka dēlu Janci un muižas strādnieces dēlu Mārču. Zēni pavada kopā tikai vienu gadu, un, ja pirmajā — iepazīšanās dienā Marčs ar lielu neuzticību raugās uz savu jauno draugu, tad nākamajā pavasarī, Jurģos, šķiroties no Janča, Marčam ir bezgala skumji un viņš pats saka — tāda drauga kā Jancis viņam vairs nebūs. Un tiešām — dzīvais, drošais, atjautīgais, bezgala godīgais Jancis, kas nekad nepamet draugu nelaimē, kas neļauj darīt pāri vājākam, — tādu draugu un rotaļu biedru ikviens vēlētos iegūt. Lēnīgo, sākumā diezgan bailīgo un neapķērīgo Mārču draudzība ar Janci izveido drosmīgāku, atjautīgāku. Marčs, kuram reibst galva, kāpjot lejā uz Liepavotu, vēlāk metas Daugavā, lai dabūtu laivu un izglābtu Janci, kuru ledus gabals nes uz krācēm. Abu zēnu kopīgās gaitas, viņu dzīves visdažādākos notikumus rakstnieks notēlojis tik saistoši, ar vieglu humoru, ka tie neizdzēšami paliek lasītāju atmiņā.