Bagāti radi. Svešos ļaudīs

Kā veltījums Rīgas Centrālajai bibliotēkai 110 gadu jubilejā laisti klajā bibliotēkas (1. publiskās lasītavas un bibliotēkas) pirmā direktora un rakstnieka – pirmā latviešu reālistiskā stāsta meistara – Apsīšu Jēkaba (1858–1929) stāsti “Bagāti radi” un “Svešos ļaudīs”. Abi stāsti pārstāv rakstnieka labākos darbus, kuros ir gan izkopts stils, gan mērķtiecīga kompozīcija, gan daudzveidīgi raksturošanas paņēmieni un tēlaina valoda. Būdams izcils vērotājs, rakstnieks spilgtos tēlos ataino to, ko redz un labi pazīst – lauku sētu un tās iemītniekus visdažādākajās dzīves norisēs. 

Stāsta “Bagāti radi” (1886) centrā ir krietnais, pazemīgais kalpavīrs Andra tēvs. Dzimis saimnieka dēls, viņš tomēr visu mūžu spiests iet kalpa gaitās, jo apņēmis radiem netīkamu sievu. Par savu likteni viņš nekurn, vienīgi nomāc doma, ka vecumdienās sagaidāma bada maize. Viena cerība viņam gan ir – bagātie radi. 

Stāsts “Svešos ļaudīs” (1888) ieved lasītāju vientuļajos, meža dziļumā iekoptajos Dumbrājos, kur saimnieko dievbijīgā Grīvgaļa dēls. Viņš izraidīts no tēva mājām, jo, tāpat kā iepriekšējā stāsta varonis, izvēlējies sievu pretēji tēva gribai. Autors, būdams patriarhālo tikumu aizstāvis, rāda, ka dēls, kas neklausa tēvu, nevar būt laimīgs.

Apsīšu Jēkabs, īstajā vārdā Jānis Jaunzemis, dzimis Lizuma pagastā. Visu darba mūžu nostrādājis par skolotāju. Rakstījis stāstus, esejas, tēlojumus, kā arī pārtulkojis ap 150 Hansa Kristiana Andersena pasaku. Audzināts kristietības garā, Apsīšu Jēkabs reliģiozitāti saglabā visu mūžu. Gan kā skolotājs, gan kā rakstnieks viņš sludina kristīgās ētikas principus, saskatīdams tautas labklājības pamatnoteikumus darbā, tikumībā un dievticībā.