Elīza fon der Reke

Viņas vecāmāte rūpējās, lai meitenes āda allaž paliktu balta, tāpēc liedza iet svaigā gaisā un atklāt seju saulei – 18. gadsimtā titulētā ģimenē augusi jaunava bija laba tirgus prece, kas nedrīkstēja zaudēt vērtību!

Arī viņas pamāte uzskatīja, ka sievietes dzīves galvenais mērķis ir apgādāt sev turīgu vīru un dzemdēt bērnus.

Kad pavīdēja iespēja kļūt par lielās Jaunpils muižas īpašnieka laulāto draudzeni, to nedrīkstēja laist garām, un jauniņo meiteni izdeva pie divreiz vecāka, nemīlēta, toties bagāta vīrieša.

Viņa uzdrošinājās sacelties. Rodot spēku tikko plaukstošās Apgaismības filozofijā, iestājās par personības neaizskaramību un sievietes tiesībām.

Viņa daudz mīlēja, bet vēl vairāk cieta. Saņēma likteņa sitienus un augšāmcēlās. Spēra pirmos soļus Apgaismības rītausmā, atļaujoties ignorēt augstākajā sabiedrībā iesīkstējušās normas un saņemties uz drosmīgu lēmumu – šķirties no nemīlama vīra.

Ļauni aprunāta un bieži nesaprasta, izmisusi, bet stipra garā, viņa palika uzticama pati sev.

"Tajā vietā, kurā mēs katrs atrodamies, mums jāmēģina kļūt tik noderīgiem un laimīgiem, cik vien iespējams. Tas ir mērķis mūsu esībai uz šīs zemes, caur kuru mēs pēc tam, kad būsim šo dzīvi gudri pratuši nodzīvot, trauksimies pretī augstākajai svētlaimei."

Elīza fon der Reke