Mainīga virziena vēj‪š‬

Mareks, Ernests un Signe pavasara palu laikā dodas braucienā pa upi. Piedzīvojums diemžēl apraujas traģiski – laiva avarē, viens no ceļotājiem pazūd aukstajā, trakajā straumē. Kas ar viņu noticis? Dienām ilgi ne labu, ne sliktu ziņu. Pieņemt, ka noticis nenovēršamais? Spītējot skaidrajam saprātam, cerēt uz neiespējamo?

Romāns liek domāt par nejaušību, kad piedzīvojums nākamajā brīdī pārvēršas cīņā par izdzīvošanu, savukārt tā savērpj cilvēku attiecības grūti atšķetināmā kamolā. Tomēr ne par izdzīvošanu ir romāns, bet par mīlestību, pretstatot sievietes un vīrieša jūtu gammu, meklējot atbildes uz jautājumiem, vai mīlestība ir stiprāka par aizvainojumu, vēlēšanos aizmirst un vai to iespējams aizstāt ar jaunu mīlestību.


“Liktenis spēlējas ar cilvēku kā vējš ar koku lapām, palaikam nežēlīgi, palaikam saudzējot. Varam pretoties, domāt, ka spējam likteni grozīt pēc sava prāta, taču tas ir mānīgs mierinājums,” saka Māra Svīre, piedāvājot lasītājiem savu pēdējo romānu, kā viņa apgalvo.